Nosaki sava īpašuma vērtību Nosaki sava īpašuma vērtību
Learn more

Mūsu aģenti noteikts tava īpašuma vērtību 1 darba dienas laikā BEZ MAKSAS, balstoties uz pieredzi, zināšanām, vērtēšanas metodēm un statistiku. Tas prasīs tikai piecas minūtes tava laika. Pareizā īpašuma tirgus cenas izvēle ir ļoti svarīgs elements veiksmīgai nekustamā īpašuma realizācijai, un tas izšķir, vai īpašums tiks pārdots ātri un par maksimālo vērtību. Nosakot tirgus cenu, vidējais realizācijas ātrums ir trīs mēneši.

Uzzināt vairāk
Valdemārielas Venēcija – māja ar īpašu spēku
Clock2022-05-20 https://cdn.liepajniekiem.lv

Valdemārielas Venēcija – māja ar īpašu spēku



Pirmais iespaids – vēsa, grezna smagnējība, raugoties uz fasādi, pa ielu garāmejot. Turpretī, kad saimnieks mūs ieved pārsteidzoši zaļajā pagalmā, aizraujas elpa un rodas dienvidnieciska siltuma sajūta. Uz trim ķieģeļu arkām balstās otrā stāva terase. Gar māju zaļo Itālijā noskatīto laurķiršu rinda. Podos sastādīti no Spānijas atvesti svītraini agavju stādi.

Glābiņš no drūmām domām

Vārds ”Venēcija” te ir spēle ar asociācijām. Šis ir viens no senajiem Vilhelma Rīges namiem Liepājā, Krišjāņa Valdemāra ielā 14, valsts nozīmes kultūras piemineklis. Te saimnieko dizainers un uzņēmējs Jānis Rauza, producente Elīna Rode un viņu dēls Franks.

Viņiem Paula Maksa Berči projektētā māja ir vieta, kur atgūties no Rīgas dzīves steigas un stresa. Slaveno itāļu pilsētu piesauc pats saimnieks, izrādot greznāko, kas šajā ēkā saglabājies – kāpņutelpu: ”Šī jau tāda Venēcijas parauga māja.”

Liepāja ar pludmali, kur izskrieties, ”iztīrīt galvu” un jūrā rūdīties spartiskā dzīves periodā, Jānim bijusi glābiņš grūtā brīdī, kad ne paša vainas dēļ nācies zaudēt savu toreizējo uzņēmumu, – un šī brūce vēl aizvien nav sadzijusi. Savukārt senajos namos vēl pamatskolā mācījusi ieskatīties klases audzinātāja, kura savus bērnus izvadājusi pa visu Kurzemi.

Kā tieši šis nams iekritis acīs – to grūti pateikt. ”Laikam Dieviņš piespēlēja,” viņš saka, atceroties, ka staigājis šai mājai garām. Elīnai viņa izvēle esot bijis pozitīvs šoks, ”grandioza sajūta”, dzīvesbiedru viņa sauc par ”traku labā nozīmē”, jo grūti bijis saskatīt, ka namu, no ārpuses bēdīgu, bet iekšā – ”baisu”, atjaunot ir viņu spēkos.

Taču nu jau ģimene šeit gadus trīs pavada brīvdienas, Elīna ar Franku te mitinājās arī pandēmijas laika attālinātajā skolas un darba režīmā.

Pirms tam ilgāku laiku nedēļu nogalēs brauca uz Liepāju, palika ”vislētākajā viesnīcā”, jo mājā dzīvot nevarēja: te bija vietas, kur grīdai cauri melnoja pagrabs, bet virs galvas griestu un bēniņu vietā vīdēja jumts. Jānis nododas nama atjaunošanai, bet Elīna pagalma kopšanai.

Sētā savākti un izvesti simt kubikmetri būvgružu, to vietā nobērts tikpat daudz Grobiņas melnzemes. Nu jau zaļo zāliens un zied rozes. 

”Šajā mājā jūtos fantastiski. Pa ceļam uz Liepāju līdz Saldum galvā ir darbs, bet no Saldus līdz Liepājai – jau jūties atbrīvojies,” saka Jānis.

Arī nama iekšpuse ir kontrastiem bagāta. Rietumpusē saimnieki ierīkojuši ērtu un mūsdienīgu dzīvokli ar Jāņa paša dizainētām mēbelēm (viņa uzņēmums ”MINT Furniture” – aut.). Piecus metrus augstie griesti liek skaņām rezonēt. Dzīvojamā istabā gaismu iepludina trīs pret pagalmu vērsti lieli logi. Lakoniskajā telpas krāsojumā uzmanību piesaista bagātīga daudzpakāpju karnīze, tās pakāpieniem ir atšķirīgi soļu garumi; karnīze noapaļoti savieno sienas un griestus. ”Ēnojums skaisti krīt,” teic Elīna.

Krāšņām karnīzēm ir bijusi pilna māja, bet pārbūvētajā dzīvokļa daļā tās jau rāda savu greznuma spēku. Sarežģīti kaut ko tādu radīt, vajadzīgs arī daudz pūļu, lai atjaunotu. Jānis komentē: 

”Cilvēki tā darīja, lai izveidotu kaut ko skaistu, un priecājās par to. Tāds jau tas uzdevums. Cilvēks sūtīts uz šīs planētas, lai kaut ko darītu. Katram kaut kas jādara. 

Ja nonivelē to visu un jautā – priekš kam, tad nonākam pie tā, ka var sadalīt vienu telpu piecās un aizlīmēt ar tapetēm. Pieļauju, ka bagāti cilvēki parādīja savu bagātību un deva cilvēkiem darbu – mūrniekam, galdniekam, māksliniekam. Viņi par to domāja.”

Ar saviem spēkiem

Aiz mūsdienīgā dzīvokļa sienām ir, ai, cik daudz vēl darāmā! Saimnieks namu mums izrāda, sākot no otrā stāva. ”Māja bija briesmīgā stāvoklī,” viņš mierīgi atzīst. Labi vismaz, ka tai bija jumts.

Padomju gados mājā bijuši vismaz septiņi dzīvoklīši. Lielā telpa tad sadalīta piecās mazākās, un tas atspoguļojas lielās zāles kasetētajos griestu rotājumos.

Atbilstoši savai gaumei un izpratnei kāds vienuviet griestus nolīmējis ar tapetēm, cits aizkrāsojis ar brūnu eļļas krāsu. Nu šaurās dzīvošanas starpsienu vairs nav, telpas atguvušas plašumu.

Krēslainā plato kāpņu telpa pārsteidz visvairāk un nudien sajūtās atsauc kaut ko no grimstošās, greznās, senās Venēcijas. Varbūt ar telpas krāstoņiem, plašumu, vienlaikus smagnējību un, varētu teikt, valdonīgu greznību, no grīdas flīzēm sākot, ar trafaretā darinātiem ornamentiem pie griestiem beidzot.

Gaisma šeit ir dabiska no rīta līdz vakaram, jo griestus rotā logs, virs tā ir bēniņu virsgaismas logs. Pagaidām logs aizdarīts ar polikarbonātu, bet oriģinālās rūtis bija un arī atjaunotās būs ar krāsainiem vitrāžas stikliem. 

Saimnieks uzsver – mājā kopumā logi ir tik labi veidoti, ka ”gaisma nāk no visām pusēm un tiek maksimāli izmantota, varam šeit dzīvot no agra rīta līdz vēlam vakaram, neieslēdzot spuldzes.”

Apakšstāvā tiek siltināta grīda. Notīrīti viegli velvētie, skujiņā likto sarkano ķiegeļu griesti. Mazā kaudzītē saliktas rakstainas flīzes. ”Villeroy&Boch” – vēstī reljefs uzraksts vēsturisko keramikas plāksnīšu otrajā pusē. Ornamentēto saulīšu nav tik daudz, lai ar tām noklātu kādas telpas grīdu. ”Bija ņemtas nost. Jādomā. Gan jau izmantosim!” saka saimnieks.

Jaunajiem īpašniekiem atnākot, daļa mājas vēsturiskā interjera bija jau zudusi, ”sienas nodīrātas”, un arī nekādu senu Rīges laika atradumu mājā neesot bijis. Pārsteigums sagaidījis bēniņos, kur joprojām saglabājusies tvertne, kurā savākts lietus ūdens, lai pēc tam māju apgādātu ar ūdeni. ”Varbūt kanalizācijai vai vešūzim, vai varbūt mazgāja pindzeles,” spriež Jānis.

Telpā, kurā reiz bijusi virtuve, abi ar dēlu pagājušajā ziemā notīrījuši griestu ornamentus. ”Sacēlām sastatnes, kasījām, mazgājām nost,” viņš stāsta un rāda no griestiem atdalījušos ģipša ornamenta fragmentu – pīnīti.

Jānis māju sakopj pamazām gan ar palīga, gan pats saviem spēkiem. Paveicies ar meistaru Aināru Brikmani, ”izcilu Liepājas patriotu”. Ar viņa palīdzību atjaunotas sijas un starpstāvu pārsegumi.

Pagalma puses arkas bija sabrukušas, tās atjaunojis. ”Viss ir procesā. Tas kungs uzbūvēja vienā gadā. Es nesteidzos. Lēnā garā, cik varu atļauties, pēc labākās sirdsapziņas. 

Tik, cik varēšu vēsturisko saglabāt, tik saglabāšu. Man patīkama lieta, atpūsties, iztīrīt galvu no Rīgas dunas. Pats māku darīt, pats arī daru,” Jānis saka un uzsver – bez savu roku darba atjaunošanas misija būtu neiespējama. 

Vārti, logi, žalūzijas, durvis ir paša darinātas. Viņam patīk redzēt rezultātu. ”Kā tur japāņiem bija teiciens? Vērtība ir nevis tas, kas priekšā, bet tas, kas aizmugurē.”

Mājai, pat vēl neizremontētai, ir pašai savs spēks. Elīna stāsta: ”Kad nāk ciemiņi un uz to pusi tiek vesti, man joprojām elpa mazliet aizraujas. Neticama vieta!” Vienmēr esot žēl no šejienes atgriezties Rīgas dzīvoklī.

Ko saimnieks darīs plašā nama atjaunotajās telpās, kuras pašiem apdzīvošanai nebūs nepieciešamas? Tad redzēsim.

Vilhelms Rīge – cilvēks, kura vārds cieši saistīts ar Liepājas uzplaukstošo būvniecību 19. gadsimtā

Johans Vilhelms Kristaps Ludvigs Rīge dzimis 1838. gadā Tīringenē, miris 1894. gadā Nauheimas kūrortā.

Izmācījies mūrnieka amatu, Berlīnē mūrniekmeistara Krīgera pamanīts un uzaicināts uz Rīgu. Būvējis Daugavpils staciju, Rīgā – veco Ģertrūdes staciju, politehnikumu. 1869. gadā pārnācis uz Liepāju, lai vadītu dzelzceļa stacijas būvdarbus. 1871. gadā no Krīgera firmas izstājies un sācis patstāvīgu darbu Liepājā. 

Šeit uzbūvējis ieroču fabrikas piebūvi, jauno Annas baznīcas torni, ugunsdzēsēju depo, Bērenda tvaika dzirnavas, rūpnīcu ”Fenikss”, eļļas dzirnavas, drāšu fabriku, ģimnāziju (K. Valdemāra ielā 4), Priekules ķieģeļnīcu (ir ziņas, ka tā pašam piederējusi), apgabaltiesu (Rožu ielā 6), policiju (Rakstvežu ielā 7), slimnīcu, korķa un linoleja fabriku, cietumu, viesnīcu ”Roma”, elevatora spīķerus, barona Korfa pili Priekulē, tiltus Bauskā un Kuldīgā, privātmājas. 

1873. gadā viņam pasūtīti visi būvdarbi Mažeiķu–Jelgavas dzelzceļā. Vairākus gadus strādājis kopā ar brāļiem Gustavu un Georgu.

V. Rīgem piederējušas mājas Liepājā: K. Valdemāra 16, K. Valdemāra 14 (būvfirmas biroja māja), Kūrmājas prospektā 21 (Rīges ģimenes rezidence), Peldu ielā 56/62.

Darbojās Biržas komitejā, pilsētas valdē, dažādās pilsētas komisijās, bijis Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks, Ramzeja alus darītavas līdzīpašnieks.

Pasūtīja arhitektam P. M. Berči pieminekli savai ģimenei – Līvas kapsētas kapliču, kas tika uzcelta gadu pēc būvnieka nāves un ir viņa atstātā piemiņa par sevi liepājniekiem, jo kapliča paredzēta arī vispārējai lietošanai.

V. Rīge, arhitekts P. M. Berči, inženieris Eižens Bērs un namdaru meistars Heinrihs Demme, domājams, bijuši tuvi biznesa partneri, varbūt arī draugi. Demmes māja bijusi Rīgem kaimiņos, tagadējā K. Valdemāra ielā 12.

Avoti: Imants Lancmanis ”Bertschy”; Līga Sāne-Alksne ”Ceļvedis Liepājas arhitektūrā”; ”Zeitung für Stadt und Land”(1894., Nr. 207, piemiņas vārdi V. Rīgem); ēkas K. Valdemāra ielā 14 izpētes materiāli, autori Kristīne Veinberga un Juris Zviedrāns.

Nams Krišjāņa Valdemāra ielā 14

  • Ielas nosaukums ēkas būvniecības laikā – Sāls iela, vēlāk – Vilhelmīnes iela.
  • Gruntsgabala adrese pirmo reizi iezīmēta 1797. gada pilsētas plānā.
  • Pirmo reizi kāda celtne gruntsgabalā attēlota 1847. gada pilsētas plānā – tās ir vējdzirnavas, kas darbojušās līdz 1882. gadam, bet pastāvējušas vēl vismaz līdz 1908. gadam.
  • 1874. gadā P. M. Berči izstrādāja projektu Rīges dzīvojamai mājai Sāls un Ludviķa ielas stūrī, tagadējā K. Valdemāra ielā 16.
  • K. Valdemāra ielai 14 P. M. Berči būvprojekts apstiprināts 1880. gadā, ēkas celšanas gads precīzi nav zināms.
  • Celtne ir ”cēli klasiska, sīkos izmērus kompensējot ar efektīga arhitektoniska elementa izmantojumu. (..) Sevišķi nozīmīgs ir kāpņutelpas sienu gleznojums, izcilākais, kas vispār saglabājies no reiz greznās Liepājas iekštelpu mākslas”, rakstījis mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis.
  • Ēka vēl 1939. gadā piederējusi V. Rīges mantiniekiem.
  • Namā dažādos laikos atradies V. Rīges uzņēmuma birojs, daiļkrāsotāja Ādolfa Kunčera ateljē, Dānijas konsulāts, Liepājas literatūras un mūzikas biedrība, porcelāna un paklāju veikals, padomju laikā – vismaz septiņi dzīvokļi.
  • 20. gadsimta 80. gadu beigās vai 90. gadu sākumā ēkā izcēlies ugunsgrēks. Nams ilgstoši bijis neapdzīvots, īpašnieki mainījušies, priekšpēdējais īpašnieks – banka.



Avots: https://www.liepajniekiem.lv
Pievienoja: Pilat
Atslēgvārdi: